2010. gada oktobrī atgriezāmies no jaunatnes demokrātijas projekta „YOUTH P.R.I.D.E. (participation, respect, inclusion, democracy and empowerment)” īstenošanas Īrijā. No kluba „Māja” Gaujienas vienības „Kāpnes” piedalījās 8 jaunieši – Dace, Kristīne, Baiba, Līga, Una, Justīne, Ieva un Kārlis – un viena jaunatnes līdere, tas ir, es (lasi – Tārauda). No Latvijas piedalījās arī otra grupa – Rojupes jauniešu iniciatīvu centra „Varavīksne” 10 jaunieši un divi jaunatnes līderi. Jaunatnes demokrātijas projekts notika no 21. līdz 29. oktobrim, un par savām izjūtām šoreiz stāsta paši jaunieši.
Dace Paiķena
Beidzot biju arī Īrijā (to gaidīju jau no brīža, kad piekritu piedalīties projektā). Dublinas lidostā mūs sagaidīja autobusa šoferītis un daži jaunieši. Vispirms bija jāpierod pie tā, ka automašīnām, autobusiem, citiem transportlīdzekļiem durvis un stūre ir pretējās pusēs, nekā pierasts pie mums Latvijā. Tas bija nedaudz dīvaini, bet pēc pāris dienām jau ar to daudzmaz apradu. Ceļš līdz Veksfordai (Wexford) nebija no īsākajiem, bet tad varēja novērtēt Īrijas dabu un ainavu.
Pirmo vakaru pavadījām, sarunājoties ar projekta „Youth P.R.I.D.E (participation, respect, inclusion, democracy and empowerment)” līderiem Tomiju, Džoannu un Karmenu. Šie cilvēki ir apbrīnas vērti jau vien par to, ko viņi dara citu cilvēku – īru jauniešu – labā. Man ir liels prieks, ka satiku viņus un kaut nedaudz iepazinu.
Otrajā dienā mēs devāmies apskatīt jauniešu centrus, ar kuriem veidojām sadarbību. Aplūkojām relaksācijas telpas un uzzinājām par to, kā „The Safe Project” un „Raheen ģimenes centrs” palīdz jauniešiem. Biju diezgan pārsteigta, cik atklāti mums visu izskaidroja un izstāstīja. Pēc tam bija brīvais laiks, kurā pastaigājām pa pilsētu. Vēlāk kopā ar Rojas jauniešiem, mūsu līderiem un Džoannu devāmies uz boulingu, kur nu katrs rādīja, ko māk. Es šo spēli gandrīz nemaz nebiju spēlējusi, tikai kādas divas trīs reizes sen, sen. Bet tik un tā bija interesanti vērot citus, tādējādi arī citam citu vairāk iepazīt. 
Tika prezentētas arī visas četras jauniešu grupas (divas latviešu – Roja un Gaujiena, divas īru – „The Safe Project” un „Raheen ģimenes centrs”). Katrai bija sava prezentācija, kā sevi labāk un raksturīgāk parādīt citiem. Mūs uzrunāja arī vietējie varasvīri un policists Niks. Protams, bija arī fotogrāfs no Veksfordas laikraksta. Mēs savā prezentācijā, ņemot talkā jauniešus, veidojām māju, jo esam no kluba „Māja”, kā arī stāstījām, kas esam, ko darām, un dziedājām.
Nākamajās dienās mēs tikāmies ar Īrijas jauniešiem, kam ir problēmas ģimenē. Neņemot vērā dažādus atgadījumus, viņi bija jauki un atsaucīgi cilvēki. Lai gan sākumā bija neziņa, kā viņi mūs uztvers un kā mums būtu jāizturas citam pret citu, galu galā īru jaunieši izrādījās draudzīgi un pretimnākoši.
Sadalījušies jauktās grupās, mēs diskutējām par demokrātiju (nodarbības “World Cafe” jeb „Pasaules kafejnīca”), iekļaušanos sabiedrībā, smēķēšanu un ģimeni, par jauniešiem aktuālām tēmām mūsdienās. Projekta mērķis taču bija iekļaut jauniešus ar nopietnām problēmām savā sabiedrībā, mācīties analizēt un izvērtēt jauniešu darbības, domas, rīcību, turklāt nevis atstumjot, bet gan atbalstot un saprotot. Mums bija lieliska iespēja parādīt, kā mēs, latvieši, dzīvojam, atpūšamies, komunicējam un ka dzīve ir jāizbauda, nevis jādomā tikai par negatīvo. Mūsu uzdevums bija pieņemt citādi domājošus jauniešus un, ja arī kaut kas notiktu vai neizdotos, dot viņiem otru iespēju un meklēt risinājumu kopīgiem spēkiem, lai viņi redzētu, ka cilvēki ir dažādi. Domāju, ka arī izvirzītais mērķis tika īstenots, un par to ir arī gandarījums. Karmena teica, ka viņai esot liels un patiess prieks strādāt kopā tieši ar tādām jauniešu grupām no Latvijas, un pateicās par to, ka mēs savas valsts vārdu Īrijā esam padarījuši spožāku ar savu pozitīvismu un kultūru.
Otra vieta, kur dzīvojām, bija Viklovas (Wicklow) apkaimē – Glendalo hā (Glendalough), kas atradās kalnos. Lūk, tā ir vieta, kura noteikti jāredz! Tās krāsu pārejas, saules stari pār ieleju un kalnu galotnēm, burzīgais vējiņš, kas šad tad iesitās sejā un sajauca matus, tās burvīgās dabas ainavas, kurās kalnu upītes strauji tek no pašas augšas un saplūst vienā lielā upe, kura pārņem ar savu varenību, spēku un burvību! Redzējām arī īru svētvietas, klostera drupas, piemiņas vietas. Jauki, ka to piedzīvojām visi kopā un varējām apmainīties viedokļiem un iespaidiem cits ar citu.
Brīvā laika nebija daudz. Katru dienu bija kādas interesantas aktivitātes. Vienas no tām bija iepazīšanās spēles, ekskursijas, pastaigas gar okeāna krastu, galda spēļu spēlēšana, diskotēkas, velobraukšana, šaušana ar loku mērķī, šaušana ar šauteni, pērļošana un citas gan individuālas, gan komandas darbības.
Dziedāšana vakaros bija mūsu lielākā aktivitāte, kura ļoti spēcīgi mūs vienoja. Dziedājām šādas dziesmas: „Bēdu, manu lielu bēdu”, „Zemestrīce”, „Kaija”, bet lielu popularitāti ieguva dziesma „Zemenes”, kura joprojām asociējas ar pozitīvām atmiņām. Tā skanēja arī Dublinas lidostā, ne tikai kalnos un okeāna krastā. No īru dziedātajām dziesmām atmiņā ļoti palika Tomija izpildītā dziesma „Father and Son” (Tēvs un dēls), kura ar savu stāstu lika asarām sariesties acīs. Arī improvizētās „Tomorrow” (Rīt) un „Mh, mh, mh, mh, mh...” bija vienas no manām favorītdziesmām.
Mēs apmeklējām arī Veksfordas valdības māju, pilsētas muzeju, Īrijas parlamentu Dublinā, tādējādi iepazināmies ar pilsētu vēsturi, demokrātiju un notikumiem valstī. Lielāko pieredzi tomēr, šķiet, sniedza iepazīšanās ar jauniešiem, jo es uzzināju daudz jauna. Iespējams, sākumā nezināju, ko teikt un atbildēt īru jauniešiem, kam ir nopietnas problēmas, bet pēc viņu iepazīšanas komunicēt bija vieglāk. Parādot mūsu brīvā laika aktivitātes, tradīcijas, bija vērojamas arī pārmaiņas īru jauniešu uzvedībā. Radās iespaids, ka viņi šo to ir iemācījušies no mums. Arī mēs no viņiem mācījāmies, jo saskarsmē mazāk vai vairāk ietekmējas abas puses.
Šī bija lietderīgākā brīvdienu nedēļa, kuru es pavadīju, palīdzot kādam citam kaut nedaudz tikt galā ar savām problēmām un uz laiku par tām nedomāt, mācīties tikt galā ar savām kļūdām un labot tās. Prieks un gods, ka piedalījos šajā projektā un ka varēju dot atbalstu, kad tas kādam bija nepieciešams.
Šis projekts man ir devis citus uzskatus gan par dzīvi, gan cilvēkiem man blakus, gan pašai par sevi. Esmu ieguvusi jaunu pieredzi saskarsmē ar citiem, redzējusi ko vairāk nekā tikai Rīgas līci un Siguldas ainavas, esmu iepazinusi jaunu kultūru, uzklausījusi atšķirīgus viedokļus un jaunas emocijas – prieku un asaras, laimi un vilšanos, ilgas un pieķeršanos. Katrs šāda veida projekts, bez šaubām, atstāj kādas pārdomas sevī un citos, nedaudz maina domāšanu, jūtas…
Piedaloties šādos projektos, lielākā vērtība – mēs katrs varam iegūt jaunus draugus, kuru nekad nav par daudz. Esmu iepazinusi daudz jauku cilvēku gan starp latviešiem, ar kuriem joprojām sazinos, gan starp īriem.
Gribu pateikt lielu paldies šā projekta organizatoriem, līderiem, visiem, kas deva man šādu brīnišķīgu iespēju piedalīties un būt!
Kristīne Ozoliņa
Pieredze, kuru gribētos atkārtot…
Runājot par braucienu uz Īriju, varu teikt, ka es to ļoti, ļoti gaidīju, – sākot jau ar to, ka man priekšā bija pirmais lidojums manā mūžā, sveša, neiepazīta valsts, citi cilvēki un iespaidi. Zināju, ka būs jāiemācās vairāk sadarboties, pieņemt kaut ko, kas man šķiet savāds, iespējams, arī tādā veidā pārkāpjot savus principus.
Ceļš uz Veksfordu, pilsētu Īrijas dienvidaustrumu krastā, bija nogurdinošs, tomēr tā vērts. Pirmais, kas tik ļoti piesaistīja, bija daba. Okeāns. Vējš. Svaigais gaiss. Pēc tam nāca viss pārējais. Pozitīvisms, kas staro no tās zemes cilvēkiem, labā, izpalīdzīgā attieksme. Tas viss sākumā pat lika nedaudz apjukt, viss šķita pārāk nepierasti.
Ja jāsaka godīgi, pirmajās dienās ļoti gribējās mājās, atpakaļ uz Latviju. Ne jau tāpēc, ka tur gāja slikti, tieši pretēji – mēs jau bijām nedaudz sadraudzējušies ar jauniešiem no Rojas, sākuši iepazīt arī īru jauniešus, par kuriem sākumā neko nezinājām, un uztraucāmies, kas un kā būs, vai viņi pieņems mūs, vai mums būs viegli saprasties ar viņiem, tomēr šķita, ka laiks iet pārāk gausi, burtiski velkas. Taču tas laikam ir tikai pašsaprotami. Sākumā vienmēr ir grūti pie kaut kā pierast, bet beigās Īrijā bija tik labi, tik ļoti kā mājās, ka prom braukt negribējās nemaz, un tad vislielākā vēlēšanās bija, lai laiks apstātos, lai pakavētos vēl kādu brīdi, lai tikai nepienāktu diena, kad jādodas uz lidostu un jālido atpakaļ uz Rīgu.
Laiku tur pavadījām ļoti lietderīgi, katra diena bija saplānota. Apskatījām gan Veksfordu, kurā uzzinājām par tās vēsturi, pabijām pilsētas konsulātā un Dabas muzejā, gan Dublinu. Par īpašu ieguvumu uzskatu iespēju apmeklēt Dublinas parlamentu, kur tieši mūsu viesošanās laikā notika parlamenta sēde un uzstājās finanšu ministrs Martins Kallens (Martin Cullen). Bijām arī Īrijas Nacionālajā muzejā (The National Museum of Ireland).
Vēl citā dienā devāmies pastaigā gar okeānu. Iespaidi ir vienkārši neaprakstāmi. Pareizi vien saka – ūdens nomierina. Tā arī ir. Izjūtas bija fantastiskas.
Lai vairāk iepazītu Īrijas jauniešus un rastu ar viņiem kopīgu valodu, jau vienā no pirmajām dienām projekta organizatori, kas ir arī abu Īrijas jauniešu centru vadītāji, mūs iepazīstināja ar šīm abām organizācijām, pastāstīja, ar kādiem jauniešiem viņi strādā, par savu pieredzi. Izbrīnīja cilvēku atvērtība, vaļsirdība, tas, ka viņi neko neslēpj. Būtībā mums tika pastāstīts it viss, gan pozitīvais, gan varbūt arī negatīvais, ar ko jāsaskaras darbā ar jauniešiem, kam ir problēmas. Pats galvenais – šī atklātība nebiedēja, tieši pretēji – tā lika apbrīnot cilvēkus, kas veic labus darbus, kas mīl to, ko viņi dara, un tic mērķim, uz kuru tiecas.
Tikšanās ar īru jauniešiem norisinājās pozitīvā gaisotnē. Sadzīvot nebija pārlieku grūti, jo mums visiem (gan Īrijas, gan Latvijas grupām) bija vienādi noteikumi, pēc kuriem bija jādzīvo.
Katru dienu mums bija kopīgas aktivitātes, lai tuvāk iepazītos. Jāatzīst, ka sākumā mēs pārsvarā bijām divās grupās – Īrija un Latvija. Bet vēlāk mēs gandrīz katru vakaru kopā spēlējām dažādas galda spēles, viņi mums mācīja savas, mēs viņiem – mūsu spēles: tādas, kurās ietilpst sportiskas aktivitātes un ir saskarsme ar citiem cilvēkiem. Tas īros izraisīja neviltotu interesi, un viņi labprāt piedalījās it visās mūsu organizētajās aktivitātēs, lai labāk iepazītos. Tā tas viss arī virzījās uz priekšu – kopīga fotografēšanās, smaidi, satikšanās, satuvināšanās.
Uzskatu, ka mērķis tika sasniegts. Projekta beigās mēs cits no cita daudz ko bijām ieguvuši. Pieņemt, saprast, atbalstīt, varbūt dažreiz kaut ko noklusēt, tomēr reizē būt atvērtākiem, sirsnīgākiem. Par ieguvumu var uzskatīt arī jaunas valsts apmeklēšanu, lidojumu ar lidmašīnu un, protams, jaunus draugus gan no Rojas, gan Īrijas – par to liecina neviltotās asaras un sirsnīgie apskāvieni lidostā un kāpjot laukā no autobusa. Projekta laikā mums izveidojās gan kopīgi joki, gan citas lietas, ko, šķiet, saprastu tikai tie, kas tur pabijuši. Svarīgākā – dziesma, kas būtībā kļuva par tādu kā projekta himnu, lai gan tapa burtiski pusstundu pirms aizbraukšanas un pēc tam dziedāta gan autobusā ceļā uz lidostu, gan lidostā. Patiesībā es neatceros nevienu vakaru, kas būtu pavadīts Īrijā, nedziedot ģitāras pavadījumā īru un latviešu dziesmas.
Pieredze – nenovērtējama, neaizmirstama, tāda, kuru gribas atkārtot!
Ingrīda Tārauda,
kluba „Māja” Gaujienas vienības „Kāpnes” darba koordinatore, jaunatnes darbiniece
