2008.gada vasarā no 7. – 28. jūlijam pieciem latviešu jauniešiem no Saldus BJC bija izdevība piedalīties starptautiskā apmaiņas projektā „Liquid Life”. Šis projekts bija kā turpinājums jau iepriekšējos gados notikušajam jauniešu apmaiņas projektam „Eirovikings”. Mērķis bija ar vikingu laivu kopijām aizceļot no Ķelnes līdz Sofijai, šķērsojot Vāciju, Austriju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un Bulgāriju.
Mūsu ceļojums sākās Ķelnē. Laika apstākļi nelutināja, trīs dienas lija lietus. Slikto laika apstākļu dēļ, izdevās noorganizēt tikai vienu nelielu treniņu vikingu laivu airēšanā, lai sagatavotos lielajam braucienam pa Donavu, taču iepriecināja ziņa, ka Vācijas dienvidos esot siltāks, un kapteiņu pamudinājumi, ka mums airēšana tīri labi padodas.
No Ķelnes ar autobusu devāmies cauri visai Vācijai uz nākošo nometnes vietu, kura atradās pie Starnbergera ezera netālu no Minhenes. Lai gan mēs šajā vietā pavadījām tikai vienu nakti, tā kļuva par iemīļotāko vietu daudziem projekta dalībniekiem. Daudzi izmantoja iespēju pārnakšņot tieši ezera krastā. Tas ir lielisks veids, kā sagādāt pārsteigumu pašam sev – tu no rīta pamosties, un pirmais, ko redzi – ezers, ar dzidri zilu ūdeni, un Alpu kalni tālumā. Taču šo romantiku nevarējām baudīt ilgi, bija jādodas tālāk uz Austriju. Lai gan no garā pārbrauciena bijām noguruši, atradām spēkus, lai apskatītu Vīni un pavakariņotu kādā austriešu krodziņā. Nākamajā dienā sākās mūsu brauciens pa upi. Kopīgiem spēkiem ielaidām laivas ūdenī un devāmies ceļā. Lai gan airēšana ir daudz grūtāka, nekā ceļošana autobusā, tā tomēr sagādāja vairāk prieka. Turklāt tas ir ļoti labs veids, kā iepazīt savus ceļojuma biedrus, mācīties sadarboties, un redzēt valsti citādāku, ne tikai to, ko parasti raksta tūristu bukletos.
Ceļojuma laikā mēs pabijām vairākās lielās pilsētās – Bratislavā, Budapeštā, Sofijā, jau pieminētajās Ķelnē un Vīnē, taču vislielāko iespaidu atstāja tieši mazās pilsētiņas un ciematiņi Rumānijā un Bulgārijā. Jau projekta sākumā tikām brīdināti, lai neejam nekur vieni, vienmēr pieskatām savas mantas un parūpējamies cits par citu. Šis brīdinājums sākumā šķita smieklīgs, bet kad nonācām Rumānijā, sapratām, ka tas ir pilnīgi pamatots. Jāuzmanās bija ne tikai no dīvainiem cilvēkiem, bet arī no klaiņojošiem suņiem. Lai gan Rumānijas mazpilsētiņas nav drošākā vieta ceļotājiem, par šo valsti palikuši visspilgtākie iespaidi.
Pēdējā airēšana bija visgrūtākā, lai gan jāairē bija tikai 26 km, tas likās vissarežģītākais uzdevums visa brauciena laikā. Bija spēcīgs pretvējš un lieli viļņi, taču kopīgiem spēkiem mēs to paveicām, atvadījāmies no laivām un braucām uz pēdējo valsti mūsu ceļojuma maršrutā – Bulgāriju. Pirmā pilsēta, kurā apmetāmies bija Vidin. Bulgāri mūs ļoti laipni uzņēma, un uzaicināja vakariņās uz pili. Tas bija jauks projekta noslēguma vakars, jau nākošajā dienā ar autobusu devāmies uz Sofiju, no kurienes lidojām atpakaļ uz mājām.
Ļoti ceram, ka projekts „Eirovikings” ES programmas „Jaunatne darbībā” atbalstīts turpināsies, jo tā ir patiešām lieliska iespēja iepazīt Eiropu, Eiropas jauniešus un valstis, kopīgi ceļojot un „izdzīvojot”, saprotot – „Mēs visi esam vienā laivā”, ne tikai ceļojot, bet arī ikdienā.
Ance Sproģe,
projekta dalībniece
