2008.gada septembrī Daugavpilī notika neparasts jauniešu apmaiņas projekts ”Breaking the borders”, kura temats apvienoja 30 jauniešus no Latvijas, Lietuvas, Krievijas, Ukrainas, Moldovas un Itālijas. Domājot, kā labāk izstāstīt par to, kā mums gāja projektā, nolēmu ievietot savā rakstā piezīmes no vienas projekta dalībnieces dienasgrāmatas. Un šī dalībniece ir biedrības „ODIN/VITA” brīvprātīgā.
04.09.2008., ceturtdiena. No rīta piecēlos ar spiedošajām sajūtām un domu «Kā es negribu nekur braukt prom no mājas!». Un, galvenais, diena iesākās ar nepatikšanām: kāds viesnīcā caurdūra mana velosipēda riteni. Tomēr, jau tajā pirmajā vakarā man parādījās jauni draugi. Ieradās puiši no Moldovas un Krievijas. Alevtina no Jaroslavļas un Vitālijs no Kišiņevas ņēma iniciatīvu savās rokās, organizēja spēles ar iepazīšanos un kolektīva saliedēšanu, ka visi pastāvīgi tika nodarbināti. Kur viņi zina tik daudz spēles un uzdevumus! Naktī ieradās lietuvieši un itāļi. Nākamajā rītā arī ukraiņi.
05.09.2008., piektdiena. Grūta bija pirmā diena. Tik daudz jauna! Jauni cilvēki, jauni likumi, jauni nosacījumi... Daudz informācijas par programmu «Jaunatne darbībā». Daudz ideju iedvesmai. Turklāt vakarā arī mūsu valsts prezentācija. Kaut kas izdevās, kaut kas varbūt ne visai. Kā vēlāk izrādījās, pulcēt dalībniekus nacionālajā grupā brīvajā laikā izskatījās tikpat kā Hērakla varoņdarbi.
06. 09. 2008., sestdiena. Pamodos ar jautājumu: kādēļ es šeit atrodos? Kas šodien ir programmā? Starpkultūru attiecību teorijas un lomu spēle. Mūsu pirmā lomu spēle «Apelsinija» tika saistīta ar konfliktu problēmu risināšanu starp valstīm. Katrs spēlēja savu lomu - ministrs, prezidents, žurnālists vai parasts iedzīvotājs. Beigu beigās, pēc dažādām tikšanās, preses konferencēm, diskusijām, mums izdevās lemt konfliktu starp Apelsiniju un Limoniju.
Pirmo reizi saskāros ar neformālu izglītību tādā apjomā. Es gaidīju, ka mums projektā būs lekcijas, semināri, nodarbības. Tā taču tomēr ir izglītība. Lūk, tikai - formāla! Šeit viss bija citādāk. Īstenībā, es tikai tagad sapratu, ka caur lomu spēlēm, darba grupām, apspriešanām, komandas saliedēšanas spēlēm, vienkāršu saskarsmi brīvajā laikā var tik daudz ko iemācīties.
Mūsdienās jebkurā darbības sfērā ir nepieciešamas labas komunikāciju spējas, prasme vienot komandu, vadīt procesu, risināt konflikta situācijas, organizēt pasākumus. To skolā nemāca, nav tādas speciālas stundas. Šīs mācības mēs saņemam no dzīves. Dzīve – labākā skola. Un tieši neformālā izglītība palīdz šim dzīves procesam. Vakarā iemācījos dejot Moldāvijas dejas! Nastja no Kišiņevas dziedāja ne sliktāk kā slavenā Sofija Rotaru. Klausoties viņas dziesmas bija neiespējami sēdēt uz vietas, gribējās dejot, ko arī darīja visi, bez izņēmuma.
07. 09. 2008., svētdiena. Mums palaimējās ar laika apstākļiem. Tas droši vien tāpēc, lai mūsu itāļi un moldāvi, kas nav pieraduši pie aukstuma, labāk varētu adaptēties Latvijas klimatam. Daži, īpaši norūdīti, pat nopeldējās Stropu ezerā. Taisni kā vasarā!
Pēc pusdienām mēs visi draudzīgi, apmirdzēti ar pusdienu saules stariem, uzsākām mandalu izgatavošanu. Praktiski no nekā, un tieši no krāsotiem putraimiem, sanāca īsti mākslas darbi. Lūk, ko iespējams izdarīt kopīgām pūlēm! Paralēli apspriedām krāsas simboliku dažādu valstu kultūrā.
Ļoti svarīgs pasākums bija nevalstisko organizāciju prezentācija, kuru pārstāvji piedalījās projektā. Cik ļoti svarīgi ir dalīties ar pieredzi un uzzināt, ar ko nodarbojas jaunieši dažādās valstīs!
Krievijas kultūras vakarā mēs dziedājām galda dziesmas pēc senām krievu tradīcijām. Kāda gan krievu tējas dzeršana bez pankūkām! Tas viss mums bija: pankūkas apaļas kā saule un karstas sirdis kā tēja.
08. 09. 2008., pirmdiena. Īpaši priecīga biju šajā dienā agri no rīta pieņemt pie sevis (mājās) viesus - Andrea no Vācijas un Anastasiju no Ukrainas. Bet pēc tam mēs piebiedrojāmies pie mūsu grupas, lai veiktu daugavpiliešu anketēšanu un pie reizes iepazīstinātu projekta dalībniekus ar pilsētu. Manuprāt, viss izdevās labi, par spīti laika apstākļiem, kapitālremontam pilsētā, izraktajām ielām utt. Protams, mūsu pilsēta nav ne Milāna, ne Maskava, un ne Kijeva. Tomēr, katra Pilsēta kādam ir dārga, katra pilsēta savā veidā ir brīnišķīga.
Vakarā bija Lietuvas kultūras vakars. Nebija aizraujošu deju, skaļu dziesmu. Lietuviešu vakarā mēs lieliski atpūtāmies klusas mūzikas pavadījumā, romantiskā atmosfērā sveču gaismā, to sekmēja arī cienasts.
09. 09. 2008., otrdiena. Laiks parunāt par līderiem. Viņi visi lieliski vadīja pasākumu. Pēc anketēšanas rezultātu apkopojuma, mūs gaidīja jau otrā lomu spēle „Derdiani”. Izrādījās, tā ir tauta, pie kuras pēc leģendas atbrauca zinātnieki mācīt būvēt tiltus. Šis process bija ļoti trokšņains, ilgs un ar daudz konfliktiem. Spēle par spēli. Tajā lieliski ir parādītas iespējamās dažādības starp nacionālajām grupām.
Vakariņas aizkavējās, jo šodien mūs pieņem Itālijas restorānā (trattoria). Bet kā es redzēju virtuvē strādāja gan itāļi, gan lietuvieši, gan krievi, gan latvieši un ukraiņi. Tajā vakarā es iemīlēju Itālijas mūziku. Tas bija nevis vienkārši “starpkultūru” vakars, bet gan “starppersonisks” labu draugu kompānijā pavadīts vakars.
10. 09. 2008., trešdiena. Ahā, šodien ir mājas uzdevumu prezentācija. Kā tur bija analīzes nosaukums? „Masveida informācijas loma līdzekļu stereotipu radīšanā”. Darba dienu pabeidzām ar debatēm, kuras iesākās pusdienas laikā un turpinājās dažās grupās līdz rītam ar ukraiņu devīzi – „LABI viss būs LABI, es to zinu!”. Tajā vakarā mēs visi jutāmies viensētas Dikanki tuvumā: borščs, vareņiķi, slavenās ukraiņu dziesmas un dejas - ukraiņu obligāti atribūti.
11. 09. 2008., ceturtdiena. Ja pirmā programmas diena bija grūta, jo jāsāk darbs, tad šodiena bija otrā smagā diena, jo šodien ir pēdējais vakars ar moldāviem. Lūk, rakstu un asaras acīs... Kad mēs vēl redzēsimies?
Kaut visi arī strādāja pa grupām: veidoja fotoreportāžu un izstrādāja brošūru par projektu, vienalga skumjas lavījās mūsu sirdīs. Tādēļ izvērtēšanu par projektu veicām šodien. Ne tikai parastas anonīmas aptaujas, kur bija daudz jautājumu par projektu, bet bija vēl arī ilgs starppersonu process. Nemaz negaidīju izdzirdēt tik daudz siltu vārdu savā adresē. Дякую! Thank you! Paldies! Mille grazie!
12. 09. 2008., piektdiena. Šajā dienā mēs jau pavadījām draugus no Moldovas, bet visi pārējie bija vēl šeit! Līdz vakariņām mēs pabeidzām fotoreportāžu un brošūru uzmetumus. Izskatot mūsu darba rezultātus, atmiņā atausa šo dienu visi notikumi, kurus gribējās turpināt.
13. 09. 2008., sestdiena. Torīt es raudāju un skaļi raudāju. Pats galvenais, paspēju atvadīties no itāļiem. Es nekad neaizmirsīšu šīs atvadas! Kādas siltas tās bija! Es maz komunicēju ar viņiem, par ko tagad nožēloju, tie mani maz pazina, bet tik silti un stipri apkampa, it kā tie man būtu radinieki – bet tā arī tagad ir! Atvadoties no itāļa Salvi, es gribēju sacīt, ka biju laimīga iepazīties, bet viņš sacīja to par mani, it kā nolasīja manas domas... Es pametu «Dzintariņš» teritoriju ar neparastām sajūtām – es biju laimīga, bet gribējās raudāt. Tā gribēju mājās, bet tagad man bezgalīgi pietrūka manu draugu.
Projekts atstāja manā atmiņā neaizmirstamus iespaidus. Es izmainīju savus uzskatus par dzīvi pēc piedalīšanās projektā. Es uzlaboju komunikāciju spējas. Parādījās vēlme mācīties valodas, rakstīt projektus, aktīvi iekļauties sabiedriskajā dzīvē, sadarboties, draudzēties ar dažādu nāciju pārstāvjiem. Bija īpaši interesanti uzzināt, ar ko atšķiras citu valstu jaunatne no mūsu jaunatnes, kāda tai ir mentalitāte, parunāt par dzīvi citās valstīs un salīdzināt ar mūsu dzīvi, uzzināt tradīcijas, dažādu tautu paražas, dzirdēt dziesmas citu valstu valodā un iemēģināt dažādu valstu nacionālos virtuves ēdienus. Es sapratu, ka vienmēr var un vajag meklēt sev nodarbošanos ar ko var palīdzēt citiem. Cik brīnišķīgi, kad dažādu valstu jaunatne strādā kopā, un jauni cilvēki dalās ar pieredzi savā starpā. Es sapratu, cik ļoti daudz iespēju eksistē pasaulē. Tikai jābūt aktīvai, lai to visu izmantotu. Zem guloša akmens pat ūdens netek!
Natālija Semjonova
