Valsts aģentūra "Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra"

Kāds mans spāņu draugs reiz teica, ka dzīve Spānijā ir: „Pirmdien – siesta, otrdien, protams, fiesta, tad seko siesta, fiesta, siesta, fiesta... un, visbeidzot, svētdien – futbols!” Sajūta, ka spāņiem dzīve nepārtraukti ir vieni lieli svētki un atpūta, sastopama visā Spānijā. Reizēm patiešām radās iespaids, ka viņiem nemaz nav jāstrādā. Kā ar darbiem Spānijā gāja mums, Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekta EU Camiño dalībniekiem... par to šis stāsts.

Atceros, ka sākotnēji ideja par Eiropas Brīvprātīgo darbu (EBD) man šķita neīstenojama, bet ar apbrīnu raudzījos uz tiem cilvēkiem, kas sadūšojās un to darīja. Toreiz, pirms gada, kad pati devos prom, studēju politikas zinātni maģistrantūrā un strādāju valsts pārvaldē. Mana dzīve bija sakārtota, stabila, un tai bija visnotaļ paredzama nākotne, tomēr pēc kāda laika sāku saprast, ka karjeras iespējas un laba alga vēl nav viss dzīvē, un sāku apdomāt iespēju kaut ko mainīt. Kad pabeidzu studijas, beidzot arī saņēmos un uzrakstīju atlūgumu. Īsta plāna, ko darīt tālāk, man nebija, tādēļ nodevos vasaras baudīšanai un grāmatu lasīšanai, un negaidot, divus mēnešus pēc aiziešanas no darba, saņēmu uzaicinājumu doties uz Rumāniju EBD. Manu pieteikumu viņi bija atraduši EBD meklētāju portālā, kuru tur ievietoju pirms gada un par kuru pati jau sen biju aizmirsusi. Vienojāmies ar uzņēmējorganizāciju, ka mēneša laikā es varētu nokārtot visas formalitātes un jau oktobra sākumā būt Rumānijā.

Pēc bakalaura studiju beigšanas nezināju, ko darīt tālāk, un meklēt darbu īsti vēl negribējās, tāpēc izlēmu doties Eiropas Brīvprātīgajā darbā (EBD) uz Spāniju. EBD ir viena no Eiropas Komisijas programmas Jaunatne darbībā piedāvātajām iespējām mobilitātes veicināšanai un  redzesloka paplašināšanai 18–30 gadu veciem jauniešiem. No projekta finansēm tiek segtas visas dzīvošanas izmaksas, 90% ceļa izdevumu, turklāt katru mēnesi brīvprātīgais saņem kabatnaudu.

Visam sākums bija Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras projektu rakstīšanas apmācības semināri. Tad biju ne vien piedalījies citu veidotajos projektos, bet arī pats rakstījis savus jauniešu iniciatīvas un apmaiņas projektus. Nākamais solis, ko vēl nebiju uzdrošinājies spert, bija Eiropas Brīvprātīgais darbs (EBD). To nebiju darījis dažādu iemeslu dēļ, viens no tiem: nevarēju iedomāties, kā tas ir – dzīvot citā valstī 6–12 mēnešus.

Gandrīz jāsāk ar vārdiem: „Reiz dzīvoja” vai „Reiz bija”... Jo tas patiesībā sākās tik sen... 2 gadi – tik ilgu laiku izdzīvoju kopā ar šo projektu, tomēr nekas jau vēl nav beidzies, par laimi!

Kaut arī saka – pasaulē nekas nav ideāls, es tomēr tam varu oponēt. Zinu vismaz vienu lietu, kas ir, precīzāk, bija, ideāla, – tas ir mans Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekts. Reizēm jau neērti kļūst, lielot to, bet, kad nav nekā negatīva, ko pateikt, tad arī nevajag.

Latvijā Eiropas Brīvprātīgajā darbā (EBD), ko piedāvā Eiropas Savienības programma „Jaunatne darbībā”, darbojas daudzi brīvprātīgie. 2011. gada 17. februārī Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā tikās kolorītu kultūru pārstāvji, kas šobrīd veic brīvprātīgo darbu Latvijā, – austriete, spāņi, turks un itāliete. Diskusiju par brīvprātīgā darba nozīmi un brīvprātīgo pieredzi Latvijā EBD projektos nevaram uzsākt, kā plānots, jo pašiem brīvprātīgajiem ir sakrājies daudz aktuālu sadzīvisku problēmu: sadzīvošana ar kaimiņiem un arī citu valstu brīvprātīgajiem, aukstais laiks Latvijā, slidenie ceļi, grūtības ar latviešu valodas prasmi un daudzas citas. Arī tā ir daļa no EBD, un to visu brīvprātīgie, protams, kādam vēlas pastāstīt. 

Tas, ko man vienmēr patīk pieminēt, stāstot par Eiropas Brīvprātīgo darbu (EBD), ir – kā es ierados valstī un pilsētā, kas tuvāko gadu bija manas otrās un pēcāk varbūt pat pirmās mājas.
Dienu pirms izlidošanas mans koferis joprojām bija sakrāmēts tikai pa pusei, un, it kā nepietiktu ar to, vakarā pirms izbraukšanas kopā ar draugiem bijām devušies nedaudz paballēties uz Lietuvu. Plāns jau bija skaists – pavadīt vakaru ar tuvākajiem, ko vēl gadu nesatikšu, atgriezties Latvijā nedaudz pāri pusnaktij, lai var paspēt pagulēt un paēst pēdējās brokastis ar vecākiem pirms aizlidošanas trimdā.

Līva Veicena 9 mēnešus pavadīja Itālijā, kur īstenoja savu Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projektu „EBD kā sociālais ieguldījums”. Šajā rakstā Līva stāsta par savu pieredzi un iespaidiem, kas gūti Itālijā.

Ar jauniešu biedrības „JES” atbalstu man bija iespēja divpadsmit mēnešus strādāt Čehijā, Pilzenē, Saleziāņu bērnu un jauniešu centrā Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekta ietvaros.
Par EBD jau domāju, mācoties vidusskolā. Jau toreiz man apkārt bija aktīvi cilvēki, kas darbojās dažādās jauniešu organizācijās, pašpārvaldēs, bija apmaiņas braucieni, pasākumi. Vārdu sakot, tas bija sākums un impulss manai iecerei kādreiz doties EBD. Taču pēc tam iestājos augstskolā – LU Ekonomikas un vadības fakultātē – un gribējās pabeigt iesākto. Pēc universitātes absolvēšanas man radās šī unikālā iespēja piedalīties Eiropas Brīvprātīgā darba projektā, kuru arī veiksmīgi izmantoju. Atceros, ka ar tikpat lielu nepacietību, kā pirmās klases skolēns gaida savu 1. septembri, rī es gaidīju savu izlidošanas dienu, jo tas bija man jauns sākums, jauns izaicinājums un jauna skola.

Šis ir stāsts par brīvprātīgā dzīvi un piedzīvojumiem vienā no, manuprāt, eksotiskajām valstīm –Baltkrievijā.

Labdien! Mani sauc Mārtiņš. 2009. gads man bija notikumiem un darbiem bagāts, jo bija iespēja ceļot pa Eiropu un strādāt kā brīvprātīgajam ES neformālās izglītības programmas Youth in Action (Jaunatne darbībā) ietvaros. Es biju divās atšķirīgās, bet tajā pašā laikā arī līdzīgās Eiropas valstīs: Itālijā un Spānijā. Šie divi Eiropas Brīvprātīgā darba projekti patiesībā saslēdzas kopā.

Mans stāsts par iesaistīšanos Eiropas Brīvprātīgajā darbā (EBD) ir garš. Doma, ka to darīšu, bija jau četrus gadus. Vidusskolas pēdējā gadā jau februārī sāku lūkoties pēc projekta. Atradu Zviedrijas jauniešu centrā. 2009. gada martā nosūtīju motivācijas vēstuli, CV. Ātri saņēmu atbildi, ka mana motivācija patīk. Bija ilgas sarunas. Viss it kā bija kārtībā. Jau bija noteikts termiņš – līdz 10. maijam tiks paziņots. Dienas ritēja, bet atbildes nebija.

“Te tomēr līst…”, bija mani pirmie vārdi, kas ierakstīti piezīmju grāmatā par Grieķiju. Braucot turp, domāju, ka nu gan visi piedzīvojumi un pārdzīvojumi jaunajā mītnes zemē būs cītīgi jāpieraksta. Kā izrādīsies vēlāk, pirmais un vēl viens ieraksts pēc nedēļas arī bija viss, ko paspēju. Nebija laika? Varbūt. Varbūt nebija gribēšanas, jo tajā laikā notika tūkstošiem citu lietu.

Labdien! Mans vārds ir Ilva Valtere. Es esmu Eiropas Brīvprātīgā darba projektā Vācijā. Vēlētos pastāstīt par savu Eiropas Brīvprātīgā darba projektu, kā es tajā nokļuvu un ko es daru. Iespējams, tas noderēs citiem topošajiem vai esošajiem brīvprātīgajiem.

No 2009.gada 15.augusta līdz 2010.gada 15.februārim pavadu laiku Rumānijas dienvidos, Krajovā (Craiova), Eiropas Brīvprātīgā darba ietvaros strādājot nevalstiskajā organizācijā „European Platform for Youth Development” kopā ar citiem jauniešiem no Spānijas, Vācijas, Lietuvas, Itālijas, Armēnijas, Gruzijas, Turcijas un Čehijas.

Ideja par projektu radās pagājuša gada rudenī, kad Cēsīs tikās jaunatnes darbinieki no septiņām dažādām valstīm, lai radītu jaunas projektu iespējas Eiropas brīvprātīgajā darbā (EBD) jauniešiem ar ierobežotām iespējām. Tikšanās rezultātā izveidojām sadarbības tīklu To Get There, kurā aktīvi iesaistījās organizācijas no Somijas, Itālijas, Igaunijas, Spānijas, Polijas, Latvijas – sociālās iekļaušanas aktīvistes.

Eiropas Brīvprātīgais darbs – tas nav tā, kā tas izklausās. Zem tā ir paslēpts daudz kas vairāk. Varētu šķist, kam gan ir vajadzīgs brīvprātīgais darbs bez atalgojuma! Tomēr viennozīmīgi varu teikt, ka tajā ir daudz vairāk plusu nekā mīnusu. Gribētos pat teikt, ka mīnusu nav. Iespēja doties uz kādu no Eiropas valstīm, apgūt patiesi noderīgu pieredzi un komunicēt starptautiskā gaisotnē – tas ir jāizmanto ikvienam!

Mans ceļojums uz Itāliju sākās vēl četrus gadus pirms kāpu lidmašīnā uz Bari. Jā, tieši tik ilgi es meklēju sev piemērotu Eiropas Brīvprātīgā darba projektu. Informācijas trūkums un vilšanās par desmitiem tā arī nesagaidītu atbilžu uz manis nosūtītajiem e-pastiem. Vēlme vispirms pabeigt universitāti, neatsaucība no organizācijām gan Latvijā, gan ārpus tās un neziņa, kam īsti vaicāt pareizo atbildi – tas viss uz četriem gadiem aizkavēja manu satikšanos ar savu uzņēmējorganizāciju. Taču beigās tas notika.

Doma par brīvprātīgo darbu bija mani apsēdusi jau vairākus gadus. Bet, kā jau mēdz teikt, īstās lietas notiek īstajā laikā, ne ātrāk. Tieši tā es arī jutos tos 10 mēnešus, ko pavadīju Austrijas pilsētā Zalcburgā, strādājot par Eiropas brīvprātīgo jauniešu centrā „Corner”, – diez vai vēl „īstāk” viss varētu būt.

Zandu var pieskaitīt pie īpaši pieredzējušajiem brīvprātīgajiem kaut vai tādēļ, ka viņas brīvprātīgā darba projekts ilga veselu gadu. Tātad projekts tika izdzīvots ilgtermiņā, kas devis arī lielu pieredzes bagāžu un daudz piedzīvojumu.

Biedrība „Mazozoli 4x4” (Mazozoli) Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) jomā darbojas no 2005. gada rudens. Biedrības galvenās aktivitātes ir EBD uzņemšanas projektu koordinēšana Latvijā. Šo četru gadu darbības laikā Latvijā tika/tiek koordinēti 27 projekti, kuru ietvaros kopumā ir/būs uzņemti 63 brīvprātīgie (38 meitenes un 25 puiši). Tā kā organizācijām Latvijā ir arvien lielāka interese par brīvprātīgo kustību un brīvprātīgajiem darbiniekiem, katru gadu pieaug to pilsētu skaits, kurās tiek īstenoti projekti. Šobrīd tās ir: Auce, Dobele, Tērvete, Līgatne, Sigulda, Garkalne, Valmiera, Saulkrasti, Līvāni, Līkumi, Jēkabpils un Rīga.

Kā tas viss sākās…

Sāksim stāstu, kā pieklājas, – no sākuma! Tātad pirms gada manā pastkastītē iekrita piedāvājums, vai es vēlētos būt to vidū, kas ir brīvprātīgie palīgi Eiropas čempionātā futbolā 2008 Zalcburgā, Austrijā. Ilgi nedomājot, teicu – jā!

Pagāja kāds laiciņš, un tad sākās… tikšanās ar biedrības „Radi vidi pats” vadītāju Agatu, tikšanās ar puišiem Jāni un Andreju, kuri arī brauc uz Austriju šā paša iemesla dēļ, līguma parakstīšana… Pēdējie norādījumi, pēdējie padomi, pēdējie laba ceļa vēlējumi. Jāpiebilst, ka paātrinātā kārtā nācās nomainīt pasi, citādi tālāk par Rīgas lidostu netiktu:)

Jūnijs - mēs, deviņi brīvprātīgie no Francijas, Itālijas un Portugāles, atbraucām uz Latviju, lai piedalītos Eiropas Brīvprātīgā darba kustībā. Mūsu projekts bija saistīts ar 16. Eiropas Tautas festivāla organizēšanu Rēzeknē no 27. jūlija līdz 1. augustam. Šeit ieradāmies jūnija sākumā bez zināšanām par Latviju un Latvijas kultūru, bet ar lielām cerībām. Uzņēmējorganizācija Valodu un kultūras centrs “Pasaule mūsu mājās” viesmīlīgi uzņēma mūs.

Bulgaristāna

Tas būs stāsts par tālo un ne tik pazīstamo Balkānu zemi, kurp doties nav populāri. Bulgaristāna jeb Bulgārija (neizmantojot Turcijā lietoto valsts nosaukumu) vairākumam asociējas ar pēdējo iestāšanās kārtu Eiropas Savienībā, lētiem īpašumiem un kaut ko „atpalikušu”. Man Bulgārija ir krāsains un grūtību pilns pārbaudījums – manas dzīves manifesta laiks.

Brīvprātīgais: Sandris Vilcāns

Projekta ilgums: viens gads (2007. gada septembris – 2008. gada septembris)

Būt par „lielo brāli”
Laibach-Hof ir otrās mājas bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Vieni mazliet dīvaini, savrupi, kautrīgi, savā pasaulē dzīvojoši, otri – atraisīti, dzīvelīgi, bez robežām dzīvojošie, tik dažādus esmu iepazinis aptuveni 30 antropozofiskā iestādījuma iemītniekus vecumā no 10 līdz 22 gadiem. Laibach-Hof, ja to meklē kartē, atrodas 5 kilometrus no Halles Vācijas rietumos. Laibach-Hof, kas savu darbību uzsāka pagājušā gadsimta 80. gados, savu nosaukumu radis no vietējā strauta Laibach, kas mutuļo cauri organizācijas teritorijai, kuru ieskauj pļavas, meži un zemnieku saimniecības. Projekta rīcībā ir vairākas dzīvojamās ēkas, senlaicīgs šķūnis ar ķieģeļu krāsni, kurā ik nedēļu cep maizi, stallis ar kazām un trušiem un darbnīca, kuri kopā veido tipisku lauku saimniecības ansambli.

Eiropas Brīvprātīgais darbs (EBD) man izrādījās ļoti emocionāla pieredze. Beidzot vidusskolu, man nebija skaidrs, ko iesākt tālāk. Gribēju paveikt ko tādu, lai mana dzīve apmestu kūleni, lai vairs nebūtu tā kā iepriekš. Prom no stereotipiem par mani. Iekšā nezināmajā.

Kā jau vienmēr, visas lietas sākas no mazām, un arī mans EBD nav izņēmums. Pirms EBD biju mācījusies franču valodu tikai apmēram gadu, un pienāca brīdis, kad nolēmu atrast iespēju praktizēt franču valodu dzīvē. Sāku meklēt EBD datu bāzē kādu darbiņu atbilstoši manai gaumei.

Iespēja strādāt brīvprātīgo darbu Dānijā, Roskildē, man radās pavisam negaidīti pēc apmēram gadu ilgstošiem un neveiksmīgiem Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekta meklējumiem. Dānija neietilpa manu prioritāšu sarakstā, un vienīgās asociācijas, ko man izraisīja Roskildes vārds, protams, bija festivāls, un tomēr jau toreiz apjautu, ka tā ir pareizā izvēle, un, ne mirkli nevilcinoties, piekritu. Un tā nu es nonācu Gimlē.

Kad Latvijas Nacionālā aģentūra palūdza uzrakstīt rakstu par manu Eiropas brīvprātīgā darba (EBD) projektu, bija pagājis jau diezgan ilgs laiks kopš projekta beigām. Šobrīd, rakstot šo rakstu, diezgan grūti izšķirt, kas no visa mana Rumānijas perioda pieder pie EBD projekta un kas ne, bet patiesībā jau viss ir saistīts.

Mans vārds ir Raivis, 20 gadus esmu dzīvojis Jūrmalā līdz 2007. gada 15. februārī aizbraucu uz Nīderlandi būt par brīvprātīgo darbinieku. Nu jau ir pagājis pusgads un es īsi pastāstīšu par savu pieredzi esot brīvprātīgajam. Konkrētāk es uzrakstīšu par savu organizāciju, tās kultūru, cilvēkiem, darba metodi, lai jūs iepazītos ar apstākļiem, un pēc tam par to, ar ko nodarbojos, ko esmu darījis, iemācījies un ieguvis šī pusgada laikā.
Mana uzņēmējorganizācija ir Stichting Olde Vechte. Organizācijas galvenais mērķis ir darboties ar personas sevis apzināšanos; stimulēt indivīda pilnveidošanos un uzlabot viņa vai viņas stāvokli sabiedrībā. Organizācijas mērķa grupa ir jaunieši, jauniešu organizācijas. Organizācija realizē savus uzdevumus caur pilnveidošanās, mācību un treniņu aktivitātēm. Organizācijai pieder 2 mājas, no kurām lielākā spēj uzņemt 42 personas un mazākā 20 personas.

Dimitrijs Tuzerī (Dimitri Thouzery) no Francijas jau astoņus mēnešus pavadījis Balvos kā EVS brīvprātīgais. Kā jūtas Dimitrijs un ko par viņu domā Balvos? - Lasiet šajā stāstā.

Greems (Graeme Brough) un Zemgales NVO centrs ir vieni no tiem, kuri 8.jūnijā Eiropas Jaunatnes nedēļas Latvijā noslēguma pasākumā saņēma balvu par savu projektu. Tā bija „Tandēma balva” – apliecinājums tam, ka veiksmīgs brīvprātīgā darba projekts nav atkarīgs tikai no uzņēmējorganizācijas vai tikai no paša brīvprātīgā.  Tas, kas nodrošina kādas kopējas lietas izdošanos, ir sadarbība un abpusēja ticība tam, ka viss notiks un viss izdosies. Gadu pavadījis Latvijā (Greems mājās atgriežas augusta sākumā), šim puisim ir ko teikt par paveikto un dzīvi Latvijā.

Pārsteidzošā Francija
Pirmais pārsteigums bija Parīzes metro, kad veicu ceļu Rīga – Redon. Mana mazā EVS pilsētiņa – tik daudz tumšādaino cilvēku! Tik dažādas kultūras kopā! Spāņi, brazīļi, marokieši, turki… pēc Latvijas tas bija pirmais īstais kultūršoks. Tam līdzi nāca arī atklāsme, ka cilvēki ir ļoti interesanti savā dažādībā.

...zeme, kur ledus ar uguni satopas vienviet, no kalniem tek karstas un aukstas upes, debesīs viļņojas ziemeļblāzma un visu to kopā tur lavas „pelni”. Ir cilvēki, kas tajā iemīlās ik brīdi, ir cilvēki, kas to nīst, ir cilvēki, kas to dēvē par drūmu un pelēku pasaules nostūri, ir cilvēki, kas sniegputenī, lietus lāsēs spēj saskatīt krāsas. Un tas viss atrodas starp Eiropu un Ameriku – Islande.

Kā jūtas brīvprātīgais, kurš atbraucis uz Latviju no zemes, kas, lai gan reizēm līdzīga, tomēr ir rkasi atšķirīga? Ko brīvprātīgie Latvijā dara, kur dzīvo, ko ēd? Lūk, viens no stāstiem – par Kristofu, kurš Latvijā pavadīja vairāk kā pusgadu un guvs pieredzi, kurai nav līdzīgas.

Otrdiena, 2006. gada 5. septembrī 9:26
Atbraucu 4:00 no rīta, un viss ir kārtībā. Tagad vairāk nerakstīšu, jo nav pieklājīgi cilvēkus atstāt bez uzraudzības.

Nieka divi mēneši – tik īss bija mans EVS periods Grieķijā – Xylokastro. Un, tā kā ir pagājis jau labs laiciņš, kopš atgriezos, nebija vairs ne mazākās iedvesmas rakstīt notikumu atstāstu. Tamdēļ tas, kas seko, ir autentiski manas interneta dienasgrāmatas ieraksti. Nu, labi, nedaudz izrediģēti, jo tika rakstīti tikai maniem tuvākajiem draugiem Latvijā neregulāri sasteigtajās interneta piekļuves reizēs. ;)

• Ko??? Kas Tu galīgi traks esi palicis?
• Tur taču tagad izmēģina kodolieročus, vai ne?
• Tur taču tagad ir karš!
• Kaut kas man teica, ka tur joprojām notiekot partizānu uzbrukumi!
• Kur, kur??? Tas ir kaut kur Āfrikā, ja?

Tieši šādus un daudz līdzīgu jautājumu es saņēmu, ja kādam pastāstīju par savu ieceri doties veikt brīvprātīgo darbu Bosnijā un Hercegovinā. Tāpēc es arī vēlējos uzrakstīt šo rakstiņu. Iespējams, ka man pat izdodas mainīt kāda domas par šo apbrīnojamo valsti, kuru paspēju kaut nedaudz iepazīt 6 mēnešu laikā! J